Filmas izvēle nāca samērā viegli, jo es vienmēr esmu gatsv izmēģināt ko jaunu.  Man, kā rūdītam gailēnam nācās nostāties milzīga izaicinājuma priekšā, skatoties šo seksa lelļļu fetišu. Tomēr šoreiz manas cerības neattaisnojās, filmas vērošanas laikā es tā arī nereizi nesajutu vēlmi sevi pamasēt.

Filma iesākās ar tiešām negaidīti patīkamu pārsteigumu, filmas varoņi jau pašā sākumā bija pilnīgi kaili un velti netērēja laiku bezjēdzīgām sarunām.  Taču sākotnējais entuziasms ātri vien noplaka. Filmas vidusdaļā sāka izpasuties katastrofāls stenienu un vaidu trūkums, kuru gan nedaudz kompensēja vīriešu kārtas pārstāvja izteiktās perversijas,  robotiskais balls tonis piedeva tam visam īpašu seksīgumu. Šajā filmā trūka arī radošās pieejas,  jo tikai vienu pozas maiņu nekādīgi nevar nosaukt par meistarīgu, patiesībā, filmas uzbūve nemaz nevarēja būt vēl primitīvāka. Diemžēl,  arī ilgi gaidītā kulminācija izpalika.

Godīgi sakot, šis bija lielākais sūds ko es esmu šogad redzējis un tas ir stipri mazinājis manu vēlmi  arī ekperimentēt arī nākotnē.  Mans priekštats par moderno pornogrāfiju ir pilnībā sagrauts, tāpēc turpmāk domāju pievērsties meinstrīmam.

Filmai dodu 3 stīvus gaiļus no 10.

Lai jums veicas!

Ši ir filma par leģendāro Džonu Veinu Bobbitu. To vīru, kuru apšņāca (respektīvi, Veinam nācās atvadīties no sava drauga) viņa paša sieva, jo viņa uzskatīja, ka nabaga Džonijs ir nelabojams jāklis. Protams, pati filma nav rūdīts atstāsts par Džonija dzīvi, bet ir superīgs grindcore, deathcore un musecore mikslis. Par laimi musecore elementi filmā nav pārāk stipri saožami.

Filma iesākas ar sulīgu ievadu, kura laikā vajag piedzerties, bet šoreiz, manuprāt, ievads ir pārāk garš, tādēļ tā laikā var piedzerties trīs reiz. Tas filmai liek samazināt tās vērtību. Bet visu saglābj lieliskā seksa aina, kurā savu aktiermeistarību un pišiermeistarību nodemonstrē Džons Bobbits. Džons nabaga Džasmīnu piš tā, ka man nākas iesaukties : “Ak Dievs, viņi taču netēlo!” Bet diemžēl Džons savu pišmeistaru slavu sapiš, jo pārējās ainas atklāti sakot sūkā. Nekādas kreativitātes, nekādas  izdomas, nekādu emociju. Man sāk pielekt, kādēļ daudzi ietekmīgi porno speci Džonu dēvē par “viena pisiena brīnumu”. No pārējām filmas ainām vēlos izcelt ainu, kurā piedalās slavenais reperis Ice T, kas varbūt nav nekas īpašs, bet tomēr spēj iekustināt šo garlaicīgo gabalu.

Domāju, ka filma pēc satura būtības ir fantastiska, jo tā man atgādināja par visiem tādu aizmirstu psihodēliskā kino mākslas iedalījumu kā SH!TECORE, ko daži sauc par agrīno britu šausmu filmu žanru. Bet kāds sižets porno filmā, bļ? Šeit ir tikai viena klasiska porno aina, pārējais ir pārāk klišejisks līdzīgu filmu sajaukums, ķipa priekšspēle-anālais-sūkāšanu un nobeigums uz ceļiem, vai krutākajā gadījumā uz ausīm. Tātad filma tomēr ir pilnīgākais mēsls.

Filmai dodu 3,5 zvaigznes no 10

Kā vienmēr, sākšu ar īsu sižeta aprakstu. Filma stāsta par kāda TV šova galvenās lomas tēlotāju suņuku Boltu. Viņš visu mūžu ir nodzīvojis aiz dekorācijām, un domā, ka tas ir pa īstam. Kad ļauni spēki “nolaupa” viņa draudzeni, Bolts izmūk no dekorācijām, lai viņu atbrīvotu. Sagadās tā, ka viņš nokļūst Ņujorkā, un nu ir jāmēģina nokļūt atpakaļ Holivudā.

Kā jau ierasts pēdējo gadu Disney/Pixar multenēs, tās visas ir ļoti labas, un tajās lomas ir ierunājuši lieliskas zvaigznes. Šajā filmā galveno tēlu Boltu ir ierunājis Džons Travolta, viņa draudzeni kaķi ierunājusi Sūzija Esmana, bet otru palīgu – kāmi – ierunājis Marks Valtons (Chicken Little balss). Tomēr es gribēt īpašu ievērību piešķirt Bolta saimnieces – Penijas ierunātājai – tā ir neviena cita kā mana kolēģa eRokā Ausmkrēsļa mīļākā dziedātāja Mailija Sairusa (par šo mākslenieci informāciju varat iegūt pie Rūdolfa).

Vērojot filmu, man ļoti patika tas, ka tajā sižets bija paredzams tikai vietām – vietām tas mani pārsteidza, kas, protams, priekš animācijas ir lieliski! Jāsaka arī, ka filma bija pietiekami smieklīga, un joki bija visām auditorijām piemēroti – smējos gan es, gan mans četrgadīgais brālis, gan mani vecāki. Un tas vien ir lielisks sasniegums! Vēl ļoti patika, ka filma bija izcili pozitīva. Šogad filmu, kas dotu vēl vairāk labu emociju vēl neesmu redzējis – pat Yes Man šajā ziņā piekāpjas

Nobeigumā vēl piebildīšu, ka te nav ko daudz par ko kritizēt. Un to arī šoreiz nedarīšu – ejot uz Disney/Pixar multeni, tu jau zini, ka saņemsi kvalitatīvu izklaidi. Un tā arī ir!

Filmai dodu 9 no 10 zvaigznēm.

Filma ir par kādu vīru, vārdā Karls (Jim Carrey), kurš pēc pašķiršanās ar sievu palicis diezgan kluss, noslēgts, un katram piedāvājumam, kurš viņam iet garām, velta vienu vārdu – Nē! Tomēr, kādu dienu pēc darba viņš satiek sev senu paziņu, kurš, pirmkārt, jau ievērojis, ka ir iegājis rutīnā jau vairākus gadus, pastāsta, kā viņa dzīve mainījusies, aizejot uz kādu semināru ar nosaukumu „Jā!”. Tā nu mājās sēdēdams, paralēli saskāries ar visādām dzīves problēmām, izlemj aiziet uz šo semināru, iespējams mainot dzīvi. Semināra doma, protams, šāda – ja rodas kāds piedāvājums, saki – jā! Karls piekrita, un pēc semināra viņa dzīve apgriezās kājām gaisā, saskaroties ar daž ne dažādiem notikumiem un piedzīvojumiem.

Personīgi man, šo filmu gribējās noskatīties dēļ tā, ka galvenajā lomā bija Džims Kerijs, bet tagad nenožēloju, ka noskatījos, un, manuprāt, šī ir viena no tām filmām, kurā citu aktieri nevarētu iedomāties, jo nospēlēja viņš patiešām labi. Kad vajadzēja, bija nopietns un izrādija tam atbilstošās emocijas, bet tajā pašā laikā lika skatītājam pasmieties.

Turpinot, personīgi man, filmas scenārijs likās diezgan orģināls, bet tajā pašā laikā – ikdienā sastopams, jo kurš gan kādreiz nepasaka „jā”, „nē” vārda vietā.Vēl kas, runājot par scenāriju – patika tā doma, proti, viena izderība var aizvest pie nākošās, bet nākošā vēl pie kādas, un beigu beigās tas pat var mainīt tavu dzīvi.
Japiemin, ka filmā piesaistīja tēls vārdā Normens – Karla kolēģis, kurš bija visādu Harija Poteru u.c. filmu fans. Tāds nenoteikts tēls, un ne tuvu otrā plāna aktierim, bet tomēr ļoti labi izcēlās, un lika sevi ievērot ar savu būtību.

Šoreiz rakstā izlaidīšu kādu īpašu kritiku, bet jāsaka, ka filma patika un bija ļoti pozitīva, kurai arī bija sava morāle un doma, tomēr filma nebija izcila, pāris sīkumu dēļ.

Filmai dodu 8 no 10 zvaigznēm!

Kā ierasts, sākšu ar nelilu aprakstu par šo gabalu. Filma ir par kādu Laionelu Mosu (Džošu Brolinu), kurš tuksnesī atrod divus milijonus dolāru, kas tur palikuši pēc narkotikdīleru sasvapējā slaktiņa. Viņa problēmas sākas, kad vairāki cilvēki mēģina atgūt naudu. Mosam ir jābēg, lai viņš paliktu dzīvs.

Kā jau Koenu veikums, lenta izceļas ar vairākām vņiem tipiskām lietām – savdabīgo humoru, kolorītajiem tēliem, straujo, bet saprotamo sižeta risinājumu. Jāsaka, ka mani ļoti saistīja tieši dinamiskums – tas visu filmas laiku tur skatītāju tādā kā nelielā saspringumā, neļauj atslābt. Visu laiku tu domā, kas notiks tālāk, kā es rīkotos, ja būtu galveno varoņu vietā. Un tas, protams, priecē.

Ja jau sāku runāt par galvenajiem varoņiem, tad noteikti jāpiemin arī vietējais šerifs (Tomijs Lī Džonss), kā arī draudīgais slepkavnieks Antons Čigurs, ko atveidoja Havjērs Bardems, manuprāt, bija filmaskolorītākais un spcīgākais tēls. Un ne velti viņš ieguva Oskaru kā labākais otrā plāna aktieris. Veids, kādā viņš dabojās ir fascinējošs. Tiem, kas nav redzējuši šo lentu, varu pastāstīt – viņš visu laiku staigāja apkārt ar gaisa baloniņu, un kad vajadzēja kādu nogalēt, tad viņš ar to iešāva viņiem galvā. Sadistiski, taču filmai piestāv.

Arī sižeta līnija filmā ir lieliska, un spēcīgi izturēta. Ļoti interesanti vērot, kā lēnam un mierģi, tomēr pamatīgi, viss attīstās un risinās. Ik pa laikam sanāk pieķert sevi pie domas: “sasodīts, Koenu scenārijs ir izcils! Kurš būtu gaidījis tādu pavērsienu”? Tieši tāpēc filma tik ļoti piesaista.

Filmai īpašus mīnusus neredzu, tomēr domāju, ka daudzus atbaidīs tās “neglītums”. Tas ir, Koeni to ir uzņēmuši tādā manierē, ka šķiet, ka filma nenāk no 2008. gada, bet gan no 1978. gada. Izskatās veca, tomēr tas rada lielisku atmosfēru un šarmu.

Pirms ielieku atzīmi, pateikšu, ka filma ir viena no pēdējo piecu gadu spēcīgākajām filmām, tomēr tā nav piemērota plašām masām. Un tas reizēm skumdina – šādas lentas vajadzētu vairāk novērtēt. Tomēr varbūt šādi ir labāk?

Filmai dodu 9 no 10 zvaigznēm.

Kā jau ierasts, sākšu ar nelielu ieskatu filmā – Filma ir par to, kā divi draugi – Vīlers (Seann Scott) un Denijs (Paul Rodd) – saskarās ar pāris problēmām, un beigās sanāk tā, ka viņi iekuļas dažās nepatikšanās un rezultātā viņiem liek strādāt stundas sabiedrības labā, precīzāk, nedēļas nogalēs pavadīt laiku ar 2 bērniem. Kā jau līdzīgās filmās, sākumā viņiem pilnīgi bērni neinteresē, bet beigās sastrīdoties iemīļo tos utt.

Sākšu ar to, ka atšķirībā no citām filmām, kuras mēs pagaidām esam slavējuši, kopumā šī filma nepatika un, pēc manām domām, bija diezgan jēla, lai gan no otras puses, galvenais aktieris ir no American Pie, tā kā var jau paredzēt, ka no tualešu jokiem vien sastāv.
Nezinu kā šādās filmās vērtē aktierspēli, jo parasti tāda veida komēdijas sastāv no visādām stulbām mīmikām/žestiem, un diezgan nereāliem atgadījumiem, tapēc to šoreiz izlaidīšu.
Otrais pie kā gribētu ķerties ir pats scenārijs. Lai gan pēc apraksta izklausās tīri sakarīgs, kopumā man nepatika. Pirmkārt, jau tas, ka „virtuāla spēle realitātē” stāsts likās šausmīgi bērnišķīgs, un sākot apmēram no filmas vidus daļas vai ātrāk viss sāka strauji iet uz leju, proti, nepatika.
Vēl kas – galīgi nepatika, ka šāda tipa komēdijai centās pievienot kādu nopietnu notikumu, it īpaši tad, ja sāk ar kautko nopietnu, bet beigās uztaisa galīgu sviestu utt,

Beidzot ar pozitīvo pusi, piebildīšu to, ka man patika mazā „afro-amerikāņa” tēls, un + punkts filmai, ka Vīleram mīļākā grupa bija Kiss!
Kā jau komēdijai pienākas, bija arī smieklīgi momenti, piemēram, sākums bija tīri smieklīgs, it īpaši pāris teksti reklamējot viņu produktu, un arī pēc tam bija pāris smieklīgas vietas.
Kopumā filma, kā jau teicu, nepatika, lai gan neteikšu, ka esmu šausmīgs tāda veida filmu nīdējs – ļoti bieži ejot uz kino labāk izvēlos komēdiju, jo to var skatīties jebkādā garīgajā, bet šī filma tiešām nesaistīja.

Filmai dodu 5 zvaigznes, no 10!

Piebildīšu to, ka imdb filma novērtēta uz 7.5/10, bet citas, man tuvas, komēdijas novērtētas zemāk, tapēc var arī būt, ka man ir īpatnēja gaume šādās filmās!

Kā ierasts, sākšu ar nelielu sižeta atstāstījumu. Dienējot Āfrikā lielisko pulkvedi Klāsu Fon Štrafenbergu (Toms Krūzs) ļoti smagi ievaino uzbrukuma laikā – viņš zaudē vienu aci, labo roku, un kreisās rokas divus pirkstus. Jau pirms tam viņš neieredzēja Fīreru, bet tagad šis naids tikai pastiprinās. Viņš tiek norīkots darbam vācijā, kur ātri vien uzklapojās līdz augstiem amatiem pie ādolfa, kā arī iemanto lielu viņa cieņu. Jau iepriekš sastapies ar sev līdzīgi domājošiem, viņš nolemj veikt atentātu pret diktatoru kādā sanāksmē, tomēr atentāts izgāžas. Neskatoties uz to, protestanti turpina valsts apvērsuma mēģinājumu.
Kā jau var noprast, sižets ir ļoti interesants, pieņemu, ka lielākā daļa cilvēku, kas skatījās/skatīsies šo filmu, noteikti ir dzirdējuši vismaz kaut ko par šo gadījumu. Personīgi es jau biju lasījis diezgan sīki par to, taču pirms diezgan pailga laika, kas, laikam, filmas skatīšanos pat padarīja interesantāku – it kā aptuveni zinu, kas varētu sekot, bet tajā pat laikā ir zināms pārsteiguma moments.

Jāsaka, ka filmai ir daudz patīkamu īpašību, kas noteikti pie tās piesaista. Pirmkārt – labais aktieru ansamblis, kuri arī bija savā līmenī. Varbūt šī nebija tā izcilākā viņu visu filma, tomēr arī par to nav jākaunās, visi savu darbu paveica godam. Nākamā lieta, ko gribētos izcelt – dinamiskā filmas darbība. Man šajā lentā tas likās ļoti atbilstoši – neviena aina nešķita ne par garu, ne par īsu, viss bija tieši laikā. Trešā, un laikam jau galvenā lieta, kas piesaista – man patika tas, ka samērā daudz bija vietu, kur it kā īsi, bet tomēr nozīmīgi parādīja kāda personāža emocijas. Tādās vietās pat nevajag neko pateikt, tur seja pasaka visu. Šādas ainas nav pārāk tipiskas Holivudas kara kino, tieši tāpēc tas tik ļoti priecē.

Tomēr filmai ir arī mīnusi. Es uzskatu, ka pats galvenais, kas var atbaidīt ir tas, ka lenta ir tapusi Holivudā. Lai gan visu laiku tas nav redzams, tomēr… Pāris pārspīlēti sprādzieni, kas visu padara Holivudiskāku, šai filmai nebija piemēroti. Vajadzēja labāk mierīgāk, gluži kā mazbudžeta kino, tādus vienkāršākus specefektus, jo šī nebija tik daudz filma par karu, cik par cilvēku. Viņa sāpi, pārdzīvojumu, un centību ejot uz teju neiespējamu mērķi. Protams, varbūt es maldos, taču vienāršība nenāktu par ļaunu.

Lai vai kā, jāsaka, ka lenta nebija slikta, taču tajā pat laikā nebija izcila. Laba filma, ko noskatīties lielai daļai cilvēku, taču tajā pat laikā tajā nav nekā izcila. Labi, bet ne vairāk.

Filami lieku 7,5 no 10 zvaigznēm.

Īsi par filmu – Filma ir par veca „cīkstoņa” tekošo karjeru šajā biznesā, un būtībā tiek parādīts ar kādām problēmām arī mūsdienās strādājot šajā biznesā var saskarties.
Sākšu jau ar to, ka, manuprāt, Rurks savu lomu nospēlēja ideāli, un tagad uz sitiena domājot, neredzu nevienu, kas šajā lomā iederētos tik labi, ko arī pierāda vairākas iegūtās nominācijas un uzvaras. Protams, no Rurka arī neatpaliek citi aktieri, kas ļoti labi notēloja savu lomu, bet, manuprāt, šajā filmā viss uzsvars ir svarīgs galvenajam aktierim.

Tagad, kad šo esmu pastāstījis, izklāstīšu sīkāk savas domas par filmu. Pirmkārt jau tas, ka man ļoti patika, kā filmā tika parādītas vietas, ko mēs, „mirstīgie”, neredzam, jeb šī biznesa aizkulises, un arī netika noslēpti citu cilvēku ikdienas noslēpumi un sīkumi. Kā arī, beidzot, uzzināju, kā notiek „pieres sagriešana” un citi „iekš-wrestlinga” tipa sīkumi, piemēram, steroīdu pārdošana u.c.

Turpinot tālāk, jāpiemin, ka ļoti patika tēva-meitas stāsts, kas ļoti labi parādīja, kā sabrūk attiecības ģimenē, un pazūd uzticība, ja to pamet, vai dēļ nodarbošanās ļoti reti tiek mājās, un tā laikā gūst sliktas manieres. Un vispār, patika pati filmas ideja – „Cīkstoņa” dzīves izrādīšana/parādīšana – viņu, bieži vien, nelabvēlīgie dzīvošanas apstākļi, mūžīgais pārgalvīgums, bet tajā pašā centība un mīlestība, netikai pret biznesu. Domāju, ka varētu vēl kautko sīkāk piedrukāt, bet par cik kādu laiku neesmu redzējis, pāris momenti ir piemirsušies.

Pabeidzot plusus, ķeršos pie pāris sīkiem mīnusiem, no kuriem daži varētu būt tīri tikai mans viedoklis. Šeit sākšu ar to, ka, personīgi man, gribētos, lai par viņa paša karjeru tiek pastāstīts nedaudz vairāk – kas tad īsti bijis pagātnē. Un vēl, man, likās, ka beigas ir norautas, lai gan no otras puses, tas ļauj cilvēkiem domāt – kas ar viņu notika tālāk, vai viss bija labi, vai tomēr palika sliktāk un devās ārstēties utt. utt.

Galu galā, filmai dodu 8 zvaigznes no 10, un visiem tiem, kas joprojām nav noskatījušies – iesaku!

Tā kā filma ir salīdzinoši svaiga, laikam nedaudz jāpastāsta par sižetu, tāpec ar to arī sākšu. Tā ir par kristīgo skolu 1964. gadā, kurā tiek uzņemts pirmais tumšādainais skolnieks. Māsai Aloīsai (Merila Strīpa) rodas aizdomas, ka mācītājs Flins (Filips Seimūrs Hofmans) izmanto mazo zēnu. Viņa kādā vakarā visām mūķenēm palūdz pavērot mācītāju, un pēc kāda laika Donalda Millera skolotājai mūķenei Džeimsai (Eimija Adamsa) rodas aizdomas, par kurām viņa informē Aloīsu. Aloīsa sāk meklēt pierādījumus, lai liktu mācītājam Flinam atkāpties no amata.

Kā redzams, filmai ir pietiekami sarežģīts un oriģināls sižets, kas noteikti ir liels pluss. Tomēr, manuprāt, vissvarīgākā lieta šajā darbā ir visu trīs galveno varoņu, uz kuriem filmā balstās aptuveni 80-85% dialogu, kā arī Violas Deivisas (tēlo Donalda māti), kura filmā ir redzama tikai aptuveni piecpadsmit minūtes, ģeniālais tēlojums. Visi šie aktieri ir saņēmuši Oskaru nominācijas par savu tēlojumu (labākā pirmā plāna aktrise, labākais otrā plāna aktieris, kā arī divas labākās otrā plāna aktrises nominācijas), kas liecina par ļoti augstu kvalitāti. Tieši šo aktieru snieguma dēļ šī lenta arī ir tik laba, ne uz mirkli nepaliek garlaicīgi.

Tomēr šai filmai ir arī savi mīnusi, no kuriem galvenais – atsevišķos momentos šķiet, ka lentē dialogi ir tikai tāpēc, lai aizpildītu laiku. Šādu vietu nav daudz, tomēr ir, un nedomāju, ka ja filma būtu minūtes trīs līdz piecas īsāka, tā kļūtu daudz sliktāka. Taču iespējams, ka man vienkārši tā šķiet. Vēl arī man nedaudz traucēja tas, ka nepārzinu baznīcas hierarhīju, kā rezultātā brīžiem biju nesaprasšanā – cik svarīgs ir šis cilvēks, kam viņas grasās izsūdzēt grēkus, kam viņš ir pakļauts un tamlīdzīgi. Tomēr tas nav pārāk nomācoši, un ļoti netraucē.

Pirms veicu apkopojumu vēl vēlos uzsvērt filmas svarīgu lietu, ko nemaz tik daudzas lentas nespēj sniegt – tā liek domāt visu laiku, un mirklī, kad tu esi pārliecināts, ka tavs uzskatas ir pareizs, kāda aina to pilnībā apgāž. Personīgi man ļoti patika, ka visas filmas garumā vārds “šaubas” bija ļoti svarīgs. Bija grūti izprast, kurš ir labais, kurš ļaunais, kāpēc viņi dara to, ko dara, un kura pusē nostāties. Tas bija tiešām interesanti, neļāva atslābt. Arī beigas bija tādas… Divejādi vērtējamas. It kā es biju pārliecināts, ka viss notika pareizi, un mācītājs bija vainīgs, tomēr ja nu es kļūdos? Ja nu viņš patiešām bija tikai draugs un atbalsts puikam? Ja nu mēs visi kļūdijāmies? Bet varbūt arī domājām pareizi? To mēs nekad neuzzināsim.

Nobeigumā vēlos piebilst, ka filma, bija ļoti laba. Iesaku to noskatīties ikvienam, galvenokārt tādēļ, ka tik daudz izcilu aktierspēles paraugu vienā filmā bieži negadās sastapt. Un tas ļoti priecē!

Dodu filmai 8,5 zvaigznes no 10.

Pirms sāku nopietnāk apskatīt šo meistardarbu, gribētu pabrīdināt lasītājus – šī filma man ļoti, ļoti patika, tāpēc, varbūt, vietām būšu nedaudz neobjektīvs. Bet tas nav apzināti. Sākšu ar to, ka man ļoti saistoša likās filmas galvenā doma – kā tas varētu būt – dzīvot dzīvi atpakaļgaitā. Kāda varētu būt sajūta, ja zini - teju nevienam nevari uzticēties, teju neviens tev neticēs… Es personīgi to nespēju iedomāties.

Man ļoti patika tas, kā filma sākās – ar stāstu par aklo pulksteņmeistaru. Šis stāsts, manuprāt, ļoti labi ievada kopējā filmas gaitā.  Vēl arī ļoti jauki ir vērot visa stāsta pasniegšanas veidu – meita lasa dienasgrāmatu, un patīkami, ka viņa par sižetu zin tikpa daudz, cik skatītājs – vismaz man patīk atklāt sižetu kopā ar kādu no varoņiem. Viss sižets jau no pirmajām minūtēm attīstas raiti un secīgi – viss šķiet savā vietā. Pēc ainas ar pulksteņmeistaru ļoti iederīgs šķiet lielais kontrasts – visur laime, prieks, ka beidzas karš, arī ģimēnē visi ir priecīgi, jo piedzimst mazais, taču vienā mirklī viss izgaist kā nebijis, un sākas skumjas. Es uzskatu, ka ir ļoti interesanti pavērot varoņu uzmanību šajā brīdī – tā, manuprāt, ir ļoti reālistiski parādīta, vismaz man šķiet, ka cilvēki arī tagad reaģētu līdzīgi.

Nākamā filmas vieta, pie kuras vēlētos apstāties, ir aina, kurā Bendžamins ir pie mācītāja. Uzskatu, ka veids, kādā šī piecelšanās no ratiņiem ir parādīta ir ļoti spēcīgs – šī, it kā maznozīmīgā aina, lieliskā aktierdarba dēļ man ļoti ir iespiedusies atmiņā, kā nozīmīgs lentas punkts. Pēc šīs ainas nākamā lieta, par ko noteikti nedrīkst aizmirst, ir viņa iepazīšanās ar Deiziju. Kārtējā aina, kurā lieliskais tēlojums liek patiesi liek noticēt un iegimt šajā filmā. Principā ikviena reize, kurā tiek parādīti Bendžamins ar Deiziju līdz mirklim, kad viņš sāk strādāt uz kuģa ir ļoti spēcīga. Lai gan arī turpmākās viņu tikšanās rada ļoti spēcīgas atmiņas.

Personīgi man Džareda Harisa attēlotais Kapteinis Maiks ir palicis prātā kā viens no spilgtākajiem tēliem. Kopš iepazīšanās brīža viņš ar Batonu lieliski saderēja, viņu dialogi šķita tik patiesi, it kā patiešām kāds tos būtu pierakstījis. Tieši Maiks ievada ļoti daudzas svarīgas sižeta līnijas – gan kā Bendžamins satika savu tēvu, gan Bendžamina satikšanos ar savu pirmo mīļāko Elizabeti Abotu, ko lieliski atveidoja Tilda Svintone, gan došanos karā. Ja par daļām ar tikšanos ar tēvu un Elizabeti piebildīšu tikai to, ka šajās vietās visu izšķīra lieliskie dialogi, bet par kara ainu vēlos noteikti uzteikt lieliskos specefektus. Ne velti šī lente ieguva trīs Oskarus par specefektiem – gan pilsētas, gan mājas, gan karš, gan viss parējais izskatījās tik sasodīti ticami, ka filmas laikā es patiesi tam visam noticēju. Lielisks mākslenieku darbs.

Filmai turpinoties arvien labāk parādās filmas galvenā – Deizijas un Bendžamina sižeta līnija, kā arī izcili tiek iesaistītas vietas, kur ziņo par vētru, kas tuvojas – vismaz man bija tā, ka reizēm biju tik dziļi iegrimis filmā, ka pat aizmirsu, ka meita lasa šo stāstu, tāpēc šie mirkļi, kad it kā mūs atpūtināja no stāta, bija lieliski izvēlēti – tajos varēja “sagremot” tikko redzēto. Tie bija tieši laikā.

Ja jau iesāku stātīt par Deizijas un Bendžamina sižeta līniju, tad jāsaka, ka man ļoti patīk tas, kā Deizija izmainās kara laikā – no mazas, naias meitenes viņa ir kļuvusi pieaugusī sievietē. Un Bendžaminam to ir grūti pieņemt. Man ļoti patika vērot, kā viņi abi nespēja atrast kopīgu valodu – it kā abi būtu pilnīgi dažādos vecumos, kaut gan viņi bija vienaudži. Taču tā jau dzīvē gadās… Viņu attiecības nevēlos iztirzāt visos sīkumos, taču vēlos apstāties pie viena no filmas  kulminācijas brīžiem, kas tajā pat laikā ir viena no smagākajām ainām – vietas, kur Batons izlemj aiziet no Deizjas, jo tā būs labāk. Keitai Blanšetai, manuprāt, lieliski izdodas parādīt, kādās krustcelēs viņa ir – it kā ar prātu saprazdama, ka tā ir labāk, tomēr nevēloties to pieņemt. Šajā vietā, manuprāt, tēlojums ir vislabākais visā filmā.

Vēl kāda lieta, ko nedaudz aizmirsu – uzskatu, ka ģeniāli tika parādīts arī tas, kā meita saprata, ka viņas tēvs ir šis neparastais vīrs. Man patika, ka viņa to nevēlējās pieņemt, taču mātes dēl to izdarīja. Šādas ainas negadās nemaz tik bieži, kurās varoņi tik labi parāda savas iekšējās pretrunas.

Pirms beidzu rakstīt vēl vēlos pateikt, ka, manuprāt, filma ir nepelnīti zemu vērtēta gan no akadēmijas, gan no Zelta Globusu komisijas – tai ceļā patrāpijās, manuprāt, pavāja filma (par to, iespējams, citreiz), kā rezultātā Neticamais Stāsts saņēma maz apalvojumu. Bet es domāju, ka šāda kalibra filmas, kurās ir lielisks sižets, ģeniāla aktierspēle, nepārspējami specefekti un lieliski skaņu efekti nedrīkst tikt nenovērtēta. Es paredzu, ka filma ieies kino zelta fondos, un to novērtēs vēl daudz jo daudzi. Vismaz es tā ceru. Jo filma tiešām ir izcila!

Dodu filmai 10 zvaigznes no 10.